Āraišu arheoloģiskais muzejparks
Leģenda vēsta, ka Āraišu ezers jau izsenis dižojies ar savu mazo saliņu vienā krastā. Tam tā vien gribējās, lai kāds sadzird – „ Es esmu tas ezers, kas reiz lidoja! Manī vēl aizvien slēpjas dārgumi!” Līdz beidzot gadījās vīrs,kas sadzirdēja. Skaņā un noslēpumainā balss viņam iepatikās tik ļoti, ka apkārt esošos „ Tev neizdosies!” , „ Tās jau tādas pasakas vien ir” , „ Kam tad to vajag”, viņš vairs nedzirdēja. Viņš ļāvās dzelmes valdzinājumam izokšķerējot to metru pa metram un atrada neparastas pilis, kurās reiz dzīvojuši noslēpumaini ļaudis, par kuriem tikai ezers ko zināja. Vīrs jutās laimīgs tās vien uzlūkojis, bet ezers, pateicībā par uzklausīšanu, vienu no pilīm ar visiem tās dārgumiem ļāva celt dienas gaismā…Tagad ezers vēstī leģendas arī par šo vīru, kurš ik dienas noraugās skaistajā pilī, kas spoguļojas ezera mierīgajos ūdeņos…
Leģenda vēsta, ka vietā, kur pašlaik zaigo Āraišu ezers, agrāk bijusi dziļa ieleja. Kādreiz tur meita ganījusi savu ganapulku, kur atradušies divi nebēdnieki āži. Te reiz viņi nikni badījušies. Piepeši ganumeita redzējusi plūstam ūdens straumi. Lielā uztraukumā viņa uzlekusi uz liela akmeņa un saukusi: “Ārā, āži! Ārā, āži” Bet tie saniknoti to nemaz nav dzirdējuši, un ūdens straume tos noslīcinājusi. Tā nu arī šo apkārtni tagad sauc par Āraišiem.
Leģenda vēsta, ka Āraišu apkārtnes pakalnus un Meitu salas ēnaino pavēni šķērsojušas arī akmens laikmeta mednieku ikdienas gaitas. Tie bijuši sīksti ļaudis, kas pateikušies par to, ko dabas māte viņiem ik dienas dāvā un izmantojuši ik daļiņu no tās. Arī vārdus, ar kuriem varētu stāstīt nostātus par sevi viņi taupījuši, tāpēc šo ļaužu stāsts iepazīstams vien ar basu kāju pieskārieniem šai gadu tūkstošiem mītajai zemei. Kas zina vai jauši vai nejauši, tie tomēr atstājuši Amatas upes krastā harpūnas zivju medīšanai? Un varbūt zem viduslaiku pils atrasto veltņa cirvi paaudžu paaudzēm bija glabājis kāda varena mednieka pēctecis? Meitu salas klusumā var nojaust vien to, ka ka šo cilvēku elpa te vēl aizvien turpina mājot ejot cauri laikiem, gan pakļaujot jaunus materiālus, gan apgūstot jaunas prasmes līdz kļūst arī par tavējo….
Leģenda vēsta, ka Āraišu viduslaiku pils spējusi savos mūros pasargāt jebko, ko tajos noguldīja. Vai tie bija bruņu vai pārtikas krājumi pieticīgajiem Kristus kalpiem, kas te vienmēr iegriezās ceļā uz vareno mestra rezidenci Cēsu pilī. Ikviens savējais šeit bija gaidīts un pasargāts. To savos mūros aicināja varens paceļamais tilts, kas vienmēr bija gatavs piekļaut savu spēcīgo stāvu pils mūriem, ja tuvojās ienaidnieks. Tāpat notika tajā baisajā laikā, kad šajā zemē ieradās Maskavas lielkņazs Ivans IV Bargais ar savu nežēlīgo karaspēku. Viņu pastrādātie briesmu darbi it visur devās viņiem pa priekšu. Arī tajā vakarā pilī sanākušie paļāvās uz tās stiprajiem mūriem un varenajiem cīnītājiem to iekšienē. Ienaidnieks pili centās ieņemt ar visiem sev zināmajiem paņēmieniem. Kad nekas cits neizdevās Ivana Bargā vīri ķērās pie lāpstām un mēģināja parakties zem mūriem. Stiprais, sargājošais tilts, kas visus allaž bija pasargājis, šoreiz nespēja palīdzēt un daļa no mūra padevās maskaviešu viltībai… Šīs parakumu vietas redzamas vēl šodien…
Drabešu muiža un Amatu māja
Leģenda vēsta, ka Drabešu muiža nes sevī īpašu radošuma garu. Ik lieta, kas te iesākta veicas gludi un izdodas necerēti skaista. Ne velti Aleksandrs Čaks līdzās citiem te radījis smeldzīgo dzejoli, kuru zina vai ikviens latvietis, – „ Miglā asaro logs”! Runā, ka jūtīgo dzejdara dvēseli satraukusi kāda Āraišu apkārtnes meita, kuru Caks iepazinis divus gadus šeit pieskatot un skolojot vietējos bērnus. Šodien mācīties un savu radošo enerģiju izlikt uz muižas ēku dodas jauni un veci, kas savu sirdslietu apgūst un pilveido Amatu mājas meistaru vadībā. Šeit rodas skanīgas kokles un bases, raibi audumi, adījumi un šuvumi, skaistas ādas un filca lietas un vēl un vēl…
Āraišu dzirnavas
Leģenda vēsta, ka Āraišu vējdzirnavas allaž pratušas izraudzīties savus saimniekus. Var jau būt, ka tās nebija tik izvēlīgas pirms leģendārā zibens spēriena, kas nolauza dzirnavām vienu spārnu. Taču pēc tam dzirnavās allaž notikušas neparastas un interesantas lietas. Toreiz spārnu labojis pieredzējis, turpat vai 80 gadus vecs, meistars. Tikko bija visus labošanas darbus paveicis, kad dzirnavas jau sākušas savus spārnus griezt ar neredzētu sparu. Cienījamais meistars nav paspējis rokas atlaist no spārna un, kamēr atguvies no pārsteiguma, veicis trīs apļus, pirms ticis pie zemes…Tā arī dzirnavas turpinājušas griezties sparīgāk kā citas un tāpat arī to mūros darbojušies dzirnavu saimnieki. Vēl tagad dzirnavās glabājas meldera Straumes gatavotās klavieres, meistaru rūpīgi veidotie dzirnavu mehānismi, bet dzirnavu saimniece šodien pārsteidz ar īpaši gardiem ēdieniem. Ikviens ir gaidīts apgūt miltu malšanas un maizes cepšanas smalkumus, īpaši jūlija beigās, kad ik gadus te notiek Maizes dienas.
Šovasar dzirnavas piedzīvos atjaunošanas darbus, kuros tiks saposti un iekustināti visi dzirnavu mehānismi. Vērojiet tās uzmanīgi, jo kas zina, kādus stiķus vecās vējdzirnavas gribēs izstrādāt ar mūsdienu meistariem!
Zviedru priede
Leģenda vēsta, ka pa šo ceļu kādreiz braukuši lieli ļaudis. Tas galu galā bijis lielceļš, kas ved uz Cēsīm. Reiz šī ceļa putekļus griezuši arī paša Zviedrijas karaļa karietes riteņi. Gleznainie pakalni un neticami skaistā ainava likusi karalim karieti apturēt, lai vēl dažus mirkļus ilgāk varētu baudīt skaistumu šajā pasaules stūrītī. Karalis te sajuties tik laimīgs un apgarots, ka nolēmis šai vietā iestādīt priedi. Un to darījis kā jau parasts – ar saknēm uz augšu. Kā gan citādi šis notikums spētu iegult ļaužu atmiņā no paaudzes paaudzē!
Āža krogs
Leģenda vēsta, ka Āža krogā reiz saimniekojis kāds dzīvesgudrs krodzinieks. Viņam patika krogū valdošā rosība, interesantās ļaužu valodas, neparastie ceļinieku stāsti, taču viņš nespēja ne acu galā paciest krogam raksturīgās ķildas un kautiņus. “Kā tādi āži!, viņš mēdza apsaukt iekarsušos.
Kādā reizē nemiera cēlāji vēlējās labsirdīgi pajokot un pie durvīm piesējuši āzi! Liels bija viņu izbrīns, kad nākamajā dienā pie kroga durvīm ieraudzīja uzrakstu ar āža attēlu -“Šis āzis rādīsies kā draugs pret tiem, kas šeitan iekšā brauks!”
Varbūt tas bija arī citādāk, taču tālajā 1880.gadā novadpētnieks Johans Kristofs Broce šo uzrakstu ir redzējis un pierakstījis pie sava Āraišu apkārtnes zīmējuma: “Schis ahsis rahdisies ka draugs Prett teem kas scheitan eeksa brauks”!
Āraišu baznīca
Leģenda vēsta, ka Āraišu baznīca celta senlatviešu pils vietā un tāpēc bijusi grūti uzceļama. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nojaukts. Tā kādu laiku baznīca palikusi neuzcelta. Nākamreiz, kad vīri ķērās pie būvēšanas, tie zināja, ka darbi veiksies, kad baznīcas sienās iemūrēs cilvēku. Tik vien tā nelaime, ka vajadzīgā brīdī nevienu sienā liekamo nav varējuši atrast. Mūrnieku priekšstrādnieks nolēmis šā:”Kuru es pirmo satikšu, to iemūrēšu sienā.” Meistaram ejot, pirmā skrējusi viņa meita. Meisters saķēris meiteni un uzlicis uz pamata. Kad metene bijusi jau līdz kaklam iemūrēt, tā teikusi: “Tēt, es tevi vēl drusku redzu! Tēt, es tevi vēl drusku redzu!” Priekšstrādnieks ar asarām acīs uzmetis pēdējo kaļķu lāpstu…
Ticiet vai nē, tā tas tiešām noticis! 18.gs. beigās gatavojot baznīcu torņa izbūvei, nojaukts kāds mūra stabs, kurā bijis cilvēka skelets un rūtainas drēbes nospiedums uz staba iekšpuses sienām. Torņa celšana, arī bez iemūrētā cilvēka, veikusies labi. Ar īpaši cildinošiem vārdiem Āraišu ļaudis turpmāk pieminējuši skanīgo baznīcas zvanu, ko skaidrā laikā varējis sadzirdēt pat Cēsu pilsētā…
Karātavu kalns
Leģenda vēsta, ka dažādi laiki nākuši un gājuši, bet jau izsenis Karātavu kalnā tikuši kārti nelabojami zagļi un briesmīgi laupītāji. Raganas, no kurām nedaudz baidījušies arī paši soda veicēji, gan raktas turpat Bābu lejā. Uz sodīto noziedznieku rumpjiem nācies noraudzīties visiem, kas pa garām esošo ceļu devušies Ruckas muižas vai Cēsu virzienā. Šo ceļu bērnības dienās mijušas arī rakstnieces Melānijas Vanagas kājas. Viņas mamma no savām bērnu dienām atceras, ka kalna vidū varējis redzēt apaļu bruģīti ar kantainu staba vietu viducī. Apkārtnes gani par šo vietu stāstījuši tādus stāstus, kas likuši kauliem drebēt… Mūsu dienās, kalna galā nonākot, jābaidās nebūs. Notrīsēs vien Tava sirds, redzot brīnumaino skatu uz Vidzemes augstieni!
